Detektīva komēdija jeb nelaimes gadījums / Детективная комедия, или Несчастный случай (izrādes Ļoti daudz saules vietā)

“Kad cilvēki nav noskaņoti smieties, dzimst satīriķi.” (Ježijs Lecs)

Dario Fo, vispopulārākais no Itālijas mūsdienu dramaturgiem, acīmredzot bija jautrs cilvēks arī dzīvē. Spožs aktieris, improvizācijas meistars, interesants režisors. Viņa lugas jau sen ir spēlētas uz teātru skatuvēm visos kontinentos.

Fo radījis aptuveni 70 melna humora piesātinātas komēdijas, satīriskas lugas, farsus un dokumentālas politiskās drāmas. Daiļrades dzīvespriecīgais raksturs viņam netraucēja 1997. gadā saņemt ļoti nopietno Nobela prēmiju literatūrā ar raksturojumu “Dario Fo atdarina viduslaiku ākstus, drosmīgi kritizējot varu un aizstāvot apspiesto pašcieņu. Viņš atver mūsu acis ļaunprātīgai varas izmantošanai un netaisnībām, kas notiek sabiedrībā”.

“Anarhista nejaušā nāve” ir viena no slavenākajām un lielāku atzinību guvušajām Fo lugām, kas tiek spēlēta visā pasaulē kopš pirmizrādes Milānā 1970. gadā. Zīmīgi, ka komēdija tika uzrakstīta, pamatojoties reālā notikumā, kas notika Itālijā gadu iepriekš.

Milānas policijas iecirknī nopratināšanas laikā saistībā ar sprādzienu anarhists Džuzepe Pinelli tika atrasts miris pēc tam, kad viņš bija izkritis pa telpas, kurā viņš tika nopratināts, logu. Kā oficiālo nāves cēloni varas iestādes nosauca “negadījumu”. Satīriķis stāstu izklāsta šādi. Drīz pēc traģiskā notikuma policijas iecirknī tiek aizturēts viens trakais. Vairākus likumsargus viņš diezgan ilgi vazā aiz deguna. Dramaturgs satīriskā manierē atmasko tiesu un varas iestāžu korupciju kopumā, pierādot, ka smiekli un māksla ir mūsu spēcīgākie ieroči pret absurdu un tirāniju. Galvenais varonis no nekā rada dīvainu farsu. Viņš fantazē un improvizē. Viņš ir ģēnijs vārdu lietošanā, sejas izteiksmēs un žestos, viegli mainot tiesneša, komisāra un pat armijas kapteiņa “maskas”. Policijas iecirknī šis āksts ir vienīgais, kurš beidzot runā patiesību.

Izrādes režisors Georgiuss Kutlis veido muzikālu farsu par varu ar dzīvās mūzikas mežonīgajiem ritmiem maģiskās 70. gadu Itālijas gaisotnē, kur galu galā nevar zināt, kurš ir trakāks – galvenais varonis (“trakais”) vai pasaule, kurā dzīvojam.